Hormuza šauruma blokādes apstākļos un gadu pēc Donalda Trampa sāktajiem tarifu kariem globalizācijas konteksts, kas veicināja izaugsmi Centrāleiropā un Austrumeiropā, ir dramatiski mainījies, tāpēc par Eiropas Savienības (ES) jauno ekonomikas stratēģiju, globālās atdalīšanās ilūziju un to, kāpēc Trīs jūru iniciatīva ir iespēja visai Eiropai, ar pasaules līmeņa celtniecības ķimikāliju ražotāja “Selena Group SA” galveno akcionāru Kšištofu Domarecki diskutēja “Visegrad Insight” galvenais redaktors Voicehs Pšibilskis.
Jautāts par ES ekonomiskās drošības stratēģiju, saspīlējumu ap Hormuza šaurumu un to, kā Eiropas ekonomika spēj tikt galā laikmetā, kad ekonomiskā spiediena instrumenti arvien vairāk tiek izmantoti kā ieroči, Domareckis uzreiz sadala šo jautājumu divos līmeņos – pirmais attiecas uz fiziskām plūsmām globālā mērogā, tostarp tām, kas ietekmē Eiropu, bet otrais ir diskusija par to, kuri no valdību izvirzītajiem priekšlikumiem ir īstenojami un kuri nav. Šajās debatēs tiek pārbaudīti dažādi spiediena līdzekļi un līdz ar tiem arī sistēmas “sāpju slieksnis”.
Domareckis uzskata, ka galvenais piemērs ir “atdalīšana” – ideja, kas “mūsdienās ir gandrīz aizmirsta”. Tomēr laikā no 2015. līdz 2020. gadam tā “Vašingtonā tika atkārtota kā mantra”. Ar atdalīšanu tiek domāts process, kurā apzināti tiek samazināta ekonomiskā savstarpējā atkarība starp valstīm vai ekonomiskajiem blokiem. Tās mērķis ir mazināt politiskos riskus, drošības draudus vai traucējumus piegādes ķēdēs. Šī koncepcija ietver Rietumvalstu rīcībā esošo ekonomisko instrumentu izmantošanu, lai ietekmētu tādu valstu kā Krievija, Irāna vai Ķīna ārpolitikas un drošības politikas kursa maiņu.
“Toreiz es biju viens no nedaudzajiem cilvēkiem Polijā un patiesībā visā Eiropā, kas visiem analītiķiem teica: klausieties, atdalīšana nav iespējama – ne fiziski, ne komerciāli. Kāpēc? Tāpēc, ka to tikai Amerikas Savienotajās Valstīs vien bloķē pieci lieli spēki,” atceras Domareckis.
Skaidrojot šos iemeslus, uzņēmējs uzsver, ka visos sabiedrības līmeņos – no nabadzīgākajiem līdz bagātākajiem – darbojas spēki, kuru intereses ir savstarpēji saistītas pašreizējā globalizācijas modelī, līdz ar to jebkurš mēģinājums mainīt pat vienu šo savstarpējo atkarību elementu nekavējoties ietekmē visu intereses, ieskaitot galveno globālās ekonomikas virzītājspēku intereses.
Pieci spēki, kas nevēlas atdalīšanos
Pirmkārt, amerikāņu korporācijas un to peļņa, kas ir atkarīga no lēta importa no Āzijas. “Daudzās nozarēs ASV ekonomika balstās uz amerikāņu uzņēmumiem, kas importē produktus vai pakalpojumus par viszemāko iespējamo cenu no visas pasaules, galvenokārt no Ķīnas. Cenas, par kurām šie produkti tiek pārdoti ASV, nodrošina fantastisku peļņu,” skaidro Domareckis un norāda, ka amerikāņu uzņēmumiem nebūtu tik lielas peļņas, ja tie nepaļautos uz šo savstarpējās atkarības modeli.
Otrkārt, tādi uzņēmumi kā “Walmart” un līdzīgi mazumtirgotāji, kuru biznesa modelis ir atkarīgs no liela mēroga importa, piegādā patērētājiem lētus pamata produktus. “Lielākais importētājs un līdz ar to lielākais uzņēmums, kuram atdalīšana nozīmētu tā biznesa modeļa sabrukumu, ir “Walmart”,” norādīja Domareckis. “Tas neko neražo, tikai izplata preces, kas nepieciešamas vidusmēra amerikāņu patērētājam. “Walmart” nodarbina vairākus tūkstošus darbinieku Ķīnā, kas nodarbojas tikai ar loģistiku. Katru dienu kuģos, kas dodas uz ASV, tiek iekrauti vairāki tūkstoši konteineru. ASV un visā pasaulē ir daudz šādu izplatītāju.”
Treškārt, akciju tirgus un biržā kotēto uzņēmumu novērtējums, ko ietekmē šī peļņa. “Atcerēsimies, ka šī ievērojamā peļņa rada augstus ASV biržā kotēto uzņēmumu novērtējumus, kas pēdējo 20 gadu laikā ir pieauguši tieši šī un ne kāda cita globalizācijas modeļa dēļ,” norādīja uzņēmējs. Svarīgs ASV kapitāla tirgus modeļa elements ir regulāru dividenžu maksāšanas akcionāriem sistēma, kā arī regulāra akciju atpirkšana.
Ceturtkārt, pensiju fondi, kas ir galvenie akcionāri akciju tirgū. “Pensiju fondu peļņa rodas no to uzņēmumu finanšu rezultātiem, kuros tiem pieder akcijas. Tāpēc fondiem ir spēcīga ietekme uz ASV administrācijas lēmumiem un pieļaujamā un nepieļaujamā robežu noteikšanu,” skaidroja Domareckis. “Būtiska loma ir arī parastajiem amerikāņiem, kas ir ieguldījuši biržā kotētos uzņēmumos. Atcerēsimies, ka ASV individuālo ieguldījumu līmenis ir milzīgs – nepārspējams nekur citur pasaulē.”
Visbeidzot, pensionāri, kuri ASV sistēmā saņem savus pabalstus tikai tāpēc, ka viņu pensiju fondi viņiem maksā katru mēnesi. “Ja notiktu atdalīšana, sabruktu viss pašreizējais ASV biznesa modelis un līdz ar to arī mājsaimniecību drošība,” secina “Selena Group SA” galvenais akcionārs.
Citiem vārdiem, tirdzniecības karš nozīmē pieņemamā Amerikas sociālekonomiskās sistēmas “sāpju sliekšņa” līmeņa pārbaudīšanu. Kā Eiropai veicas šajā kontekstā, ņemot vērā, ka tās modelis ir nedaudz atšķirīgs, bet pret globalizācijas procesiem tikpat neaizsargāts?
Eiropa maksā nodevas
“ES regulāri tiek kritizēta no trim pusēm. ASV to uzskata par vājinieku, ko iespējams diezgan pamatīgi izmantot. Ķīna rīkojas līdzīgi, tāpat arī Tuvo Austrumu valstis,” jautāts par Eiropas spēku, secināja Domareckis.
Nesenās tirdzniecības misijas laikā viņu pārsteigušas sarunas ar Apvienoto Arābu Emirātu (AAE) un Saūda Arābijas biznesa līderiem. “Nekad iepriekš neesmu saskāries ar tik asu kritiku par ES vājumu no arābu partneriem. Arābi, kurus mēs agrāk uzskatījām par “kamieļu dzinējiem”, tagad atklāti kritizē Eiropas nespēju rīkoties efektīvi, norādot, ka viņu sistēmās valdības lēmumi tiek pieņemti daudz efektīvāk,” teica Domareckis. “Kur tad mūsdienās ir vieglāk veikt uzņēmējdarbību? Jaunus uzņēmumus, īpaši ražošanas jomā, noteikti ir vienkāršāk veidot Tuvajos Austrumos nekā Eiropā. Es šeit pat nerunāju par Ķīnu vai Ameriku, kuras abas jau sen ir apsteigušas Eiropu. Šodien to apsteidz arī ekonomikas, kuras agrāk tika pieskaitītas “trešajai pasaulei”. Un runa nav tikai par vides standartiem, bet gan par veselu faktoru kopumu, kas ir veicinājuši šo situāciju.”
Domarecka kolēģi uzņēmēji – francūži, itāļi un vācieši -, apspriežot biznesa stratēģijas, ir vienoti pārliecībā, ka Eiropā ir lieliska izglītība un stabila IT infrastruktūra. Tomēr labākie uzņēmumi IT un jauno tehnoloģiju nozarē rodas ASV. Eiropas uzņēmēji vienbalsīgi atzīst, ka talantīgākie šīs nozares speciālisti pamet savas valstis un dodas tieši uz ASV. Līdz ar to Eiropa galvenokārt cīnās ar savām problēmām, jo tā ir zaudējusi spēju efektīvi pārvaldīt savus stratēģiskos resursus. Domareckis prognozē, ka tirdzniecības karu kontekstā sekas tam būs “arvien pieaugošu nodevu maksāšana citiem”.
Kari vairs nav lokāli
Pieminot Tuvos Austrumus, neizbēgami rodas jautājums par neseno ASV uzbrukumu Irānai un investīciju drošību šajā reģionā. Vai tiešām, ņemot vērā pašreizējo konfliktu, globālajiem investoriem Eiropa nešķiet labāka un drošāka patvēruma vieta viņu kapitālam?
“Tuvo Austrumu gadījums, manuprāt, ir unikāls un grūti atkārtojams citur. Jāņem vērā, ka pašreizējā situācija ir radusies Izraēlas iniciatīvas rezultātā,” uzskata Domareckis. “Tomēr Irānas reakcija ir globalizācijas mācībstunda, jo tā uz ASV un Izraēlas uzbrukumiem atbildēja, nodemonstrējot, ka šādu konfliktu nevar ierobežot tikai Tuvajos Austrumos vien. Ļoti ātri, praktiski nekavējoties, konflikts izplatās un zaudētāji ir visi: amerikāņi, kuriem reģionā ir ievērojamas investīcijas, Eiropa un ķīnieši.”
“Īsāk sakot, vairs nekādu ierobežotu karu nav. Globālās savstarpējās savienotības mērogs mūsdienās ir tāds, ka nav vērts sākt karu tā, kā tas notika Tuvajos Austrumos, jo milzīgus finansiālus zaudējumus cieš visi,” kategoriski uzsvēra Domareckis.
Mums jāapvienojas Trijās jūrās
Ņemot vērā, ka Eiropai ir tik ļoti nepieciešama izaugsme un jaunas investīcijas, vai Trīs jūru iniciatīva ir patiesa iespēja kontinentālā mērogā? Īpaši raugoties no Polijas un visa mūsu reģiona perspektīvas. “Visegrad Insight” pirms mēneša rakstīja, ka šīs iniciatīvas organizēšanu no prezidenta biroja būtu jāpārņem Polijas valdībai. Domareckis tam piekrīt, norādot, ka Trīs jūru iniciatīva ir iespēja ikvienam – ne tikai Polijai, bet visai Eiropai.
“Šajā mūsu kontinenta daļā vēsturiskās pieredzes un nacionālo likteņu rezultātā ir saglabājusies sociālā struktūra un vērtību sistēma, kamēr Rietumeiropā tās ir piedzīvojušas būtiskas pārmaiņas,” uzskata uzņēmējs, norādot uz mūsu reģionā valdošo darba kultūru un tā rīcībā esošo talantu kopumu. Centrāleiropas un Austrumeiropas reģionā “cilvēki joprojām ir motivēti”, uzskata Domareckis.
“Mums ir ļoti labi izglītots darbaspēks. Mums joprojām ir laba izglītības sistēma, relatīvi pienācīga veselības aprūpes sistēma, un vienlaikus mēs saglabājam potenciālu tālākai attīstībai.” Tomēr “mums nav visas tās normatīvās bagāžas, kas jau ir iesakņojusies ne tikai likumos, bet arī rietumeiropiešu domāšanā”, viņš norāda. “Investori izvēlas Poliju un visu reģionu nevis lētā darbaspēka dēļ, bet tieši tāpēc, ka šeit ir atšķirīga kultūra. Un tieši tas varētu kļūt par iespēju visai Eiropai,” uzskata uzņēmējs.
Lai gan Domareckis saskata potenciālu Trīs jūru iniciatīvā, jo īpaši izejvielu pieejamības ziņā, viņš arī atzīst, ka šis potenciāls joprojām netiek izmantots dažādu iemeslu dēļ, “galvenokārt politisku”. “Sāksim ar to, ka mūsu konkurentu vidū ir politiski spēki Eiropā, kas vēlas redzēt mūsu neveiksmi,” teica Domareckis. Papildus tam ir arī Triju jūru reģiona “balkanizācija”, proti, politiskās ainavas iekšējā sadrumstalotība, kā arī stratēģiskas pretrunas, kas saistītas ar valdības maiņām. Tomēr uzņēmējs ir pārliecināts, ka citas izejas nav.
“Ir pienācis laiks, kad, kā saka jaunieši, mums ir jāsavācas,” viņš uzsver un norāda, ka mūsu pasaules daļā ekonomiskās politikas tālākai attīstībai cita ceļa nav.
Tomēr ar iekšējo reorganizāciju vien nepietiek. Ir arī jārada pievilcīga perspektīva investoriem. “Lai piesaistītu investīcijas infrastruktūrā, mums ir nepieciešams institucionālais kapitāls vismaz no vairākiem pasaules reģioniem, tostarp ASV, Japānas un Tuvajiem Austrumiem, ne tikai no Rietumeiropas,” uzsvēra Domareckis un norādīja, ka šāda veida projekti ir daļa no pārrobežu plānošanas un finansēšanas ES fondu ietvaros.
Aprīļa beigās Domareckis Dubrovnikā piedalās Horvātijas valdības rīkotajā Trīs jūru iniciatīvas samitā, kas pulcē prezidentu un valdību delegācijas no visa reģiona un citām valstīm, kā arī investorus un biznesa līderus.
“Es dodos turp, neskatoties uz iniciatīvas līdzšinējām neveiksmēm. Arī tāpēc, ka, kā jau teicu, mums nav citas izvēles. Es nezinu, vai mūsu ambīciju īstenošanai būs nepieciešami vēl trīs, pieci, desmit vai trīsdesmit gadi. Bet, ja mēs vēlamies, lai šis reģions kļūtu spēcīgāks, un ja mēs kā poļi – un mūsu kaimiņi visā Trīs jūru reģionā – vēlamies dzīvot labāk, es mums labāku ceļu neredzu.”
Domareckis vēlas apvienot spēkus ar līdzīgi domājošiem uzņēmējiem no Ungārijas, Čehijas un Rumānijas un izdarīt spiedienu uz reģiona valdībām, lai tās labāk integrētu Trīs jūru iniciatīvu savās attīstības un ekonomiskās drošības stratēģijās. Viņš uzskata, ka šādā veidā mums izdosies – pat ja arī tikai nedaudz – stiprināt mūsu visu pozīcijas.
—
Raksts publicēts sadarbībā ar “Visegrad Insight”.
