Latvijas Žurnālistu asociācija (LŽA) aicina Saeimu nesasteigt grozījumu virzīšanu Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu un to pārvaldības likumā, bet izstrādāt tos atklātā sadarbībā ar sabiedrisko elektronisko līdzekļu padomi (SEPLP), Latvijas Sabiedriskā medija (LSM) redakcijām, mediju tiesību ekspertiem un žurnālistu profesionālajām organizācijām, aģentūru LETA informēja LŽA.
Satversmes tiesas (ST) spriedums prasa pārskatīt pienākumu sabiedriskajam medijam veidot saturu mazākumtautību valodās, taču tas nenozīmē, ka likumdevējam steigā jānosaka detalizēti redakcionālā darba nosacījumi, uzskata LŽA. Arī SEPLP uzsver, ka regulējuma izmaiņas nav sasteidzamas un tām jābūt pārdomātām, lai nepieļautu pārpratumus un dažādas interpretācijas.
LŽA īpaši vērš uzmanību uz risku, ka deputātu piedāvātais regulējums pārāk dziļi iejaucas sabiedriskā medija redakcionālajā neatkarībā. Normas, kas paredz noteikt, kādos gadījumos un kāda veida saturu sabiedriskais medijs drīkst veidot mazākumtautību valodās, robežojas ar likumdevēja mēģinājumu diktēt redakcionālus lēmumus.
LŽA uzsver, ka šāda pieeja ir sevišķi problemātiska informatīvā kara apstākļos, kad sabiedriskajam medijam nepieciešama elastība, profesionāla spriestspēja un uzticēšanās redakcijām.
LŽA ieskatā likumam jānosaka principi, nevis jāaizstāj redakcijas. Sabiedriskajam medijam jādarbojas latviešu valodas, sabiedrības saliedētības un valsts drošības interesēs, taču konkrēti satura, valodas, formāta un auditorijas sasniegšanas lēmumi jāpieņem profesionālās redakcijās un sabiedriskā pasūtījuma ietvarā.
Tāpat likumprojektā nav pietiekami skaidrs, kas un pēc kādiem kritērijiem vērtēs, kura mazākumtautības valoda ir “pašpietiekama” un kura nav, norāda LŽA. Bez skaidras procedūras šāds kritērijs var kļūt politiski interpretējams un radīt spiedienu uz sabiedrisko mediju.
LŽA atbalsta virzienu, kurā tiek atcelts obligāts pienākums veidot saturu mazākumtautību valodās, bet netiek aizliegta profesionāli pamatota šāda satura veidošana. Tādēļ LŽA vērtējumā par saprātīgāku uzskatāma SEPLP piedāvātā pieeja – ļaut šos jautājumus risināt sabiedriskā pasūtījuma, stratēģijas un redakcionālās neatkarības ietvarā, nevis ar pārlieku detalizētu likuma diktātu. SEPLP uzsver, ka tās pienākumos ietilpst sabiedriskā medija redakcionālās neatkarības garantēšana un ka pašreizējais regulējums dod tai pietiekamas pilnvaras noteikt stratēģiskos attīstības virzienus.
LŽA aicina Saeimu nevirzīt grozījumus steidzami, bet izmantot laiku kvalitatīvai diskusijai. Sprieduma izpilde nedrīkst kļūt par ieganstu risinājumam, kas vājinātu sabiedriskā medija neatkarību.
Jau ziņots, ka Saeima ceturtdien nodeva komisijām grozījumus Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu un to pārvaldības likumā, ar kuriem tiek solīts nodrošināt likuma atbilstību Satversmes tiesas spriedumam un nostiprināt latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas statusu sabiedrisko mediju darbībā.
Grozījumus virza opozīcijas partijas “Apvienotais saraksts” un Nacionālā apvienība, bet zem tiem parakstījušies arī atsevišķi “Jaunās vienotības” deputāti. Šodienas balsojumā parlamentā izmaiņu virzīšanu atbalstīja arī daudzi “Progresīvo” un Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) deputāti, bet pret bija vai balsojumā nepiedalījās pārsvarā “Latvija pirmajā vietā” un bijušie “Stabilitātei” deputāti, kā arī atsevišķi ZZS un “Progresīvo” deputāti.
Deputāti ceturtdienas Saeimas sēdē nolēma, ka grozījumi nododami skatīšanai Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijā.
Opozīcijā esošā “Apvienotā saraksta” līdzpriekšsēdētājs Edvards Smiltēns spriež, ka krievu valodas “ilgstoša un plaša izmantošana” sabiedriskajos medijos nevarot tikt vērtēta kā informācijas pieejamības nodrošināšana iedzīvotājiem ar nepietiekamām latviešu valodas zināšanām, bet tas esot “faktors, kas var tikt izmantots atšķirīgas identitātes un lojalitātes Krievijai veidošanai”. Pēc viņa paustā, šāda prakse “ietekmē vienotas vērtību telpas veidošanos Latvijā un rada riskus valsts suverenitātei”.
Viņš klāsta, ka Satversmes tiesa savā spriedumā ir skaidri definējusi latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas aizsardzības principus sabiedrisko mediju darbībā. Līdz ar to likumdevējam esot pienākums rīkoties atbildīgi un veikt izmaiņas normatīvajā regulējumā, “lai latviešu valodas loma stratēģiski nozīmīgajā Latvijas mediju telpas daļā tiktu stiprināta un nostiprināta”.
Likumprojekts izstrādāts pēc Satversmes tiesas (ST) 2026. gada 30. marta sprieduma, ar kuru vairāki spēkā esošie likuma regulējumi par sabiedriskā medija saturu mazākumtautību un svešvalodās atzīti par neatbilstošiem Satversmei un noteikti par spēkā neesošiem no 2027. gada 1. maija.
Grozījumi paredz, ka sabiedriskajiem elektroniskajiem plašsaziņas līdzekļiem būs tiesības, nevis pienākums, veidot raidījumus “mazākumtautību valodās, kuras nav pašpietiekamas”, ievērojot samērīguma principu un sabiedrības integrācijas mērķus. Savukārt raidījumu veidošana “mazākumtautību valodās, kuras ir pašpietiekamas”, būtu pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos – ārkārtējā situācijā, izņēmuma stāvokļa laikā vai mērķtiecīgi atspēkojot maldīgu un demokrātiju apdraudošu informāciju. Kas ir šīs “pašpietiekamās valodas”, likumprojektā nav konkretizēts, bet noprotams, ka runa varētu būt par krievu valodu.
Vienlaikus grozījumi paredz sašaurināt sabiedriskā medija iespējas raidlaikā atvēlēt saturu svešvalodās, nosakot, ka no 2027. gada 1. maija daļu no vienas radio programmas un daļu no vienas televīzijas programmas varēs atvēlēt raidījumiem svešvalodās un mazākumtautību valodās, neparedzot iespēju veidot veselas atsevišķas programmas šādās valodās.
Politiķu traktējumā, izmaiņu mērķis ir “stiprināt vienotu Latvijas informatīvo telpu, veicināt sabiedrības saliedēšanu uz valsts valodas pamata un vienlaikus nodrošināt samērīgu mazākumtautību informēšanu, ņemot vērā valsts drošības apsvērumus”.
Likuma izmaiņu spēkā stāšanās paredzēta 2027. gada 1. maijā.
Kā ziņots, ST atzinusi, ka regulējums par sabiedrisko mediju satura veidošanu mazākumtautību valodās neatbilst Satversmei.
Kā aģentūrai LETA uzsvēra tiesā, tieši likumdevējam, respektējot sabiedrisko mediju neatkarību un redakcionālo brīvību, ir jānodrošina, lai sabiedrisko mediju satura veidošanā līdzsvaroti tiktu aizsargāta gan latviešu valoda, gan pie mazākumtautībām piederošo personu tiesības, gan valsts drošība.
ST norādīja, ka Latvijas valsts pamatus un nacionāli kulturālo identitāti nosaka latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda, bez kuras nav iespējama Satversmē nostiprinātā valsts pastāvēšana. “Latvija ir vienīgā vieta pasaulē, kur var tikt garantēta latviešu valodas un līdz ar to pamatnācijas pastāvēšana un attīstība cauri laikiem,” uzsvēra ST.
Sabiedrisko mediju konstitucionālā misija ir stiprināt demokrātiskai valstij raksturīgās vērtības, tai skaitā arī gādāt par latviešu valodu, veicinot iedzīvotāju piederības sajūtu Latvijas valstij, akcentēja ST.
Tiesā papildināja, ka no Latvijas valsts konstitucionālās identitātes būtības izriet princips, ka sabiedrisko mediju saturam pamatā jābūt latviešu valodā, lai tā patiesi kalpotu par visas sabiedrības, tostarp mazākumtautību, kopējo saziņas un demokrātiskās līdzdalības valodu. Savukārt atkāpe no šā principa ir pieļaujama vienīgi tādēļ, lai pildītu citus valstij no Satversmes izrietošos pienākumus, un tikai tādā apjomā, kas neapdraud valsts valodas statusu un funkcijas.
Vienlaikus, kā uzsvēra ST, Latvija kā demokrātiska tiesiska valsts ciena mazākumtautības un to tiesības saglabāt un attīstīt savu valodu un kultūru, kas ir nostiprinātas Satversmē.
Tiesā norādīja, ka valstij ir jāveic atbilstoši pasākumi, lai nodrošinātu nacionālo minoritāšu pieeju medijiem, veicinātu toleranci un kultūru daudzveidību. Tomēr valsts pienākumu apjoms attiecībā uz mazākumtautību tiesību nodrošināšanu ir atkarīgs no konkrētās mazākumtautības faktiskās situācijas valstī, piemēram, skaitliskā sastāva, valodas izplatības, mediju pieejamības, vēlmes un spējas patstāvīgi nodrošināt piekļuvi informācijai savā valodā, kā arī citiem apstākļiem, paskaidroja ST.
Konkrētajā lietā ST konstatēja, ka krievu valoda Latvijas plašsaziņas līdzekļos ir pašpietiekama, jo joprojām ir plaši pieejami komerciālie mediji krievu valodā. Turklāt pastāv drukātie, audiovizuālie un digitālie mediji, kā arī desmitiem citu valstu elektronisko plašsaziņas līdzekļu veidotu programmu, kas piedāvā saturu krievu valodā.
“Līdz ar to attiecīgās mazākumtautības valodas pastāvēšana un nacionālās identitātes saglabāšana un attīstīšana nav apdraudēta un pie krievu mazākumtautības piederošās personas spēj efektīvi īstenot savas tiesības mediju telpā bez īpaša valsts atbalsta,” secināja ST.
